Krūts vēzis: pieredze, mācības un cerība

Krūts vēzis nedzīvo tikai savu, bet arī sievietes dzīvi. Tieši tādēļ nav divu vienādu stāstu par audzēja un sievietes satikšanos, sadzīvošanu un šķiršanos. Ir stāsti, kuros viņi abi paliek kopā mūžīgi, apsegti ar tuvinieku un draugu trim saujām smilšu. Ir stāsti, kas pierāda, ka šķiršanās ir iespējama, ļaujot laika vējam nolīdzināt vēža iemītās takas. Ir stāsti, kas apliecina, ka visu var izturēt braši un bez bailēm. Bet visiem stāstiem ir viena mācība: parūpējies par sevi un dodies pie ārsta. Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!

Uzzinot krūts vēža diagnozi, sievietes sev bieži vien jautā: kāpēc es? Krūts vēža paciente Lilija atceras: “Tolaik domāju: ko esmu sagrēkojusi? Kāpēc man ir uzlikts tāds krusts? Ārstu konsīlijā pajautāju, cik man atlicis dzīvot? Nezinu, vai tas bija labākais veids, bet daktere atbildēja ļoti tieši: „Pieci gadi”. Nu jau esmu nodzīvojusi vairāk nekā piecus gadus.”

Ildzei ginekologs toreiz vaicāja, vai viņa ir bijusi uz mamogrāfiju? Ildze to bija veikusi pirms gada. Ārsts mudināja: „Mums ir ļoti laba speciāliste, varbūt jūs varat aiziet.” Ildze aizgāja. Pēc apskates ārste secināja, ka situācija ir nopietna, un sāka rakstīt nosūtījumus – vienu, otru un trešo ar jau precizētiem datumiem. “Ar šodienas pieredzi secinu, ka toreiz man blakus stāvēja sargeņģelis – ārsti pamanīja zirnīti pāris milimetru izmērā. Kas zina, kā būtu, ja tas nebūtu noticis.”

Lilija slimības pirmsākumu saista ar nogurumu. Par laimi, viņa devās pie sava ģimenes ārstes, kura mudināja: „Lilij, vai mēs tev mamogrāfiju esam taisījuši? Visām sievietēm pēc 50 gadu vecuma tas obligāti jāizdara!” Pēc neilga laika Lilija uzzināja: „Jums ir ļaundabīgs audzējs. Būs jāoperē.”

Arī Ivetai ginekologs teica, ka ir radušās nelāgas aizdomas, bet nekas sevišķs, taču ieteica aizbraukt uz pārbaudi Rīgā. Un tā lēnām no vienas pārbaudes uz nākamo. Visbeidzot onkologs jautāja, vai Iveta saprot, ka viņai ir vēzis. “Protams – ja jau man tā saka, tad es saprotu. Bet tāpēc jau netīšos baltā palagā un neiešu mirt! Kas ir jādara tādās reizēs? Es nezināju,” atceras Iveta. Notikumi sekoja cits citam. Pārbaudes, slimnīca, operācija. Pēc operācijas, kā jau visiem, ķīmijterapija. Iveta atceras: “Es biju lasījusi, ka ir tāds vēzis, ka mēdz būt ķīmijas un viss pārējais. Pie sevis nodomāju – nezinu, kā cilvēks var justies, kad viņam to pasaka? Varbūt jau biju sevi tam sagatavojusi. Kad man ārsts, acīs skatoties, pateica par vēzi, man tā nebija traģēdija, es to uzņēmu vienkārši – nu, labi, ir vēzis. Kas tagad jādara? Tad darām visu, kas vajadzīgs!” Ivetu sevišķi nemoka jautājums, kāpēc tā notika tieši ar viņu. Iveta saka: “Laikam jau godam nopelnīts. Neesmu tik balta un pūkaina kā mana kaķene. Savā laikā ir strādātas visādas blēņas. Es to neuzskatu par sodu, bet gan mācību stundu.”

Būt blakus un sadzirdēt

Lilijas vīrs atzīstas, ka sievas slimība bija smags pārbaudījums. “Lilija zvanīja man no slimnīcas, tiklīdz bija uzzinājusi savu diagnozi. Aizbraucu uz slimnīcu, un tur viņa parkā sēdēja. Jutu, ka kaut kas nav labi. Viņa bija noraizējusies un pateica, kas noticis. Vīrietim varbūt ir vieglāk saņemties, bet arī viņa stipri turējās. Mēs centāmies pieņemt un saprast: tāda situācija mūs ir piemeklējusi, un nu mums kopīgi jādara viss, lai no tās izķepurotos.”

Ildzes meita atceras, cik ļoti skaudri viņa izdzīvoja mammas slimību, pieredzot gan bezcerības un izmisuma, gan saņemšanās brīžus. “Mamma man zvanīja un stāstīja, ka bijusi pie dakteriem un ka viņiem tur kaut kas liekoties aizdomīgs. Viņa aiziešot pārbaudīties,” atceras Ildze. Tad sekoja cita saruna, kurā viņa atzina, ka audzējs jāizgriež. Toreiz mamma apliecināja, ka audzējs ir neliels, kaut kur sānā, un krūti nevajadzēs ņemt nost. Kad Ildzes meita operācijas dienā ieradās Latvijas Onkoloģijas centrā, patiesība izrādījās citāda. “Es ieraudzīju mammu un uzreiz pamanīju, ka krūts vairs nav,” atceras Ildze. “Es vienkārši sēdēju pie gultas un raudāju.” Mamma soli pa solim tika galā ar šo situāciju un pieņēma savu slimību. Bet ceļš uz to bija rūgts.

Ildze stāsta: “Vispirms man bija noraidošais posms. Par laimi, šīs domas ātri pārgāja. Pienāca brīdis, kad sapratu – es savākšos, es nemiršu, es būšu vesela, un viss nokārtosies.” Ildzes meitai slimības pieņemšanas laiks ievilkās krietni vien garāks nekā pašai mammai. Viņai šķita, ka mamma patiešām mirs uzreiz pēc tēta, un šī sajūta žņaudza, neļaujot brīvi ieelpot dzīvi. Ildzes meita atceras: “Kad mamma jau bija sapratusi, ka, nē, viņa nepadosies un cīnīsies, mani joprojām nepameta bezcerības sajūta. Mamma jau bija ņipra, mati bija izkrituši, viņa nēsāja parūku, un tikai tad es pamazām, pamazām sāku ticēt, ka var pieņemt slimību un saņemties, nevis padoties.”

Stāsts ir par dzīvi, nevis par krūti

Ildze atceras, kā viņu veda uz operāciju, nākamais mirklis – jāpārkāpj no pārvietojamās gultas uz savu gultu. “Pirmais, ko es ieraudzīju, bija milzīgās saites visapkārt. Viena puse visa bija nosaitēta, un es sapratu, ka tur nekā nav. Tukšums. Tad nonācu melnā izmisumā.” Sekoja ķīmijterapija. “Ja ir jāizpilina viena pudele, ir jāguļ pusstunda, ja divas – stundu. Man bija četras pudeles. Un arī oranžā, kas nozīmē šķiršanos no matiem! Mani brīdināja, lai pēc divām nedēļām gādāju parūku. Tad vēl raustīju plecus – divas nedēļas pagājušas, bet mani mati joprojām ir. Pagāja vēl dažas dienas, kamēr vienā rītā paņemu matus saujā un tie izkrīt, paņemu vēlreiz saujā un tie izkrīt. Un izkrizdami tie knikšķ pie saknītēm – knik, knik: es dzirdu, kā mani mati atdalās no galvas,” stāsta Ildze. Visu dzīvi Ildze bija ielikusi stingros rāmjos – darbs un bērns. Gribi vai negribi, bet ir jābūt uz strīpas. “Un tad man pirmoreiz ienāca prātā – tagad taču es veseļojos, nevis slimoju,” atceras Ildze.

Arī Lilija operācijā šķīrās no labās krūts. Viņa atceras: “Tieši tad radās divas Lilijas – viena pirms, bet otra pēc 2005. gada septembra.” Viņām abām bija pilnīgi atšķirīga dzīves uztvere: jaunajai Lilijai ikdienišķās problēmas nu šķita dzīves sīkums. Un tad arī Lilija saprata, ka Dievs saka viņai: „Mīļā, tu šajā pasaulē visu vēl neesi padarījusi!” 2007. gada vasarā Lilijai piedāvāja krūts rekonstrukciju, bet morāli viņa tam vēl nebija gatava, tomēr padomāja un saprata: kāpēc gan nē? Lilijai atkal bija abas krūtis, no pašas taukvielu lēveriem tika rekonstruēta zaudētā. “Protams, labā krūts nav tik silta un dzīva, bet es viņu mīlu, jo tā ir daļa no manis. Vizuāli neviens nekad nepateiks, ka man ir nooperēta krūts,” saka Lilija.

Ivetai ir krūts protēze. Viņa saka: “Ja esi sieviete, tad ar vai bez krūtīm vienalga būsi sieviete. Viss ir galvā – var būt milzīgas silikona krūtis, bet, ja galvā nekā nav, dzīvē tāpat nebūs kārtības. Cilvēki dzīvo bez rokām un kājām, bet man tik vien tās nelaimes! Tomēr nevajag sev iestāstīt, ka tagad esmu apdalīta. Notiekošais ir jāuztver vieglāk, un tad arī kļūs vieglāk.” Ivetai šķiet, ja krūts vēzis rada problēmas sievietes un vīrieša attiecībās, tas tās nav nosaucamas par attiecībām. “Tātad jau pirms tam kaut kas nav bijis kārtībā, jo krūts vēzis nevar kļūt par attiecību sarežģītāju. Tādas attiecības nav neko vērtas. Uz ko tās ir balstītas? Ja tās ir balstītas uz savstarpēju sapratni, tad attiecības nevar izjukt. Ja sapratnes nav, tad ne jau slimība vainojama,” secina Iveta.

Ej un pārbaudies, nevis baidies

“Lai visām sievietēm pietiek spēka iet uz pārbaudēm un nepalaist garām valsts apmaksāto mamogrāfijas skrīningu,” saka Lilija. Viņa iesaka ieklausīties sevī, jo simptomi brīdina, tikai mēs sevi dažkārt neprotam lasīt kā grāmatu un nepamatoti baidāmies: ja tev ir audzējs, tad esi norakstīta. Lilija saka: “Ja ir vēzis, tad ir jāārstējas un jāsadzīvo ar to. Lūk, divas dienas pēc diagnozes uzzināšanas uzrakstīju dzejoli, kurā ir vārdi: “Es saprotu, ka man ir dots, lai citiem dotu, / Un beidzot saprotu, ka viss ir trausls: / Te ir, te gaist.”

Arī Iveta piekrīt tam, cik svarīgi ir regulāri pārbaudīt veselību: “Kā to var negribēt un nedarīt, turklāt, ja ir kaut mazākās aizdomas! Kāpēc nepārbaudīties, bet dzīvot bailēs un klusībā pie sevis domāt – varbūt ir, varbūt nav. Tā ir vislielākā muļķība, ko var darīt. Tas taču ir tik vienkārši – aiziet pārbaudīties. Bet sievietēm, kas tikko uzzinājušas diagnozi vai pārdzīvojušas slimību, ir jāapzinās, ka tas nav nekas traģisks. Ar visu var tikt galā.

Tikai nevajag baidīties!”

Arī Ildze silti piekodina aiziet pie ārsta, kad saņemta Nacionālā veselības dienesta atsūtītā vēstule ar mudinājumu doties uz valsts apmaksāto mamogrāfiju. “Mīļās dāmas, uztveriet to kā sava sargeņģeļa pieskārienu un sekojiet viņam. Nekas uz šīs pasaules nenotiek velti: ja aicinājums līdz jums ir nonācis, tas jums ir nepieciešams. Un, ja jūs to noraidāt, tas var rūgti atmaksāties,” piekodina Ildze.

Vairāk par krūts vēzi, iespējām to atklāt un ārstēt, kā arī diagnostikas vietām lasi www.pārbaudikrūtis.lv